Svētie Raksti — Antievaņģēlijs — atpakaļskaitīšana valstībai

Pastāv ievērojama atšķirība starp pašreizējiem pēcsinodālajiem rezultātiem, salīdzinot ar Svētā Jāņa Pāvila II pontifikātu, kura piemiņu mēs šodien pieminam. Tas bija šis lielais svētais, kurš 1976. gadā skenējot cilvēces apvārsni, pravietiski paziņoja pār Baznīcu:

Tagad mēs saskaramies ar galīgo konfrontāciju starp Baznīcu un antibaznīcu, Evaņģēliju pret antievaņģēliju, Kristu pret antikristu... Tā ir 2,000 gadu kultūras un kristīgās civilizācijas tiesas prāva, ar visu tā ietekmi uz cilvēka cieņu, indivīda tiesībām, cilvēktiesībām un nāciju tiesībām. - kardināls Karols Wojtyla (JOHN PAUL II) Euharistiskajā kongresā Filadelfijā, PA; 13. gada 1976. augusts; sal. katoļu Online (iepriekš minētos vārdus apstiprināja diakons Kīts Furnjē, kurš tajā dienā piedalījās.)

Un tā arī ir: šodien mēs esam liecinieki viltus evaņģēlija parādīšanos, ko ne mazāk izplata bīskapi un kardināli kuri ir klaji pretrunā katoļu mācībai.^[1]piem. šeit un šeit Aiz viņu izsmalcinātības slēpjas Pret žēlsirdību — nepatiesa līdzjūtība, kas attaisno un pat slavē grēku, izmantojot viltus tikumus “tolerance” un “iekļautība”. Gluži pretēji, autentisko evaņģēliju sauc par “labajām ziņām” precīzi jo tas mūs neatstāj grēka važās, bet nodrošina līdzekli, lai kļūtu par jaunu radību Kristū: tādu, kurš ir atbrīvots no tumsas varām, miesas kaislībām un elles nosodījuma. Pretī dvēsele, kas nožēlo grēkus ir piepildīta ar svētdarošu žēlastību, ir piepildīta ar Svēto Garu un ir pilnvarota piedalīties dievišķajā dabā. Kā mēs dzirdējām svēto Pāvilu pasludinām šajā pagātnē Pirmdienas pirmais mises lasījums:

Mēs visi kādreiz dzīvojām viņu vidū savas miesas vēlmēs, sekojot miesas vēlmēm un impulsiem, un pēc dabas bijām dusmu bērni, tāpat kā pārējie. Bet Dievs, kas ir bagāts žēlsirdībā, lielās mīlestības dēļ, kas Viņam bija pret mums, pat tad, kad mēs bijām miruši savos pārkāpumos, atdzīvinājis mūs ar Kristu (no žēlastības tu esi izglābts), uzmodinājis mūs kopā ar Viņu un nosēdinājis mūs kopā ar Viņu debesīs Kristū Jēzū... (sal. Ef 2:1-10)

Jo Pēcsinodālais apustuliskais pamudinājums, Sv. Jānis Pāvils II vēlreiz apstiprināja 2000 gadu tradīciju un Svēto Rakstu skaidrās mācības par atgriešanās un grēku nožēlas nepieciešamību, t. “Sevis izzināšana” – lai mēs netiktu maldināti, tādējādi nosodot sevi:^[2]sal. 2. Tes. 2: 10—11

Svētā apustuļa Jāņa vārdiem: “Ja sakām, ka mums nav grēka, mēs maldinām paši sevi, un patiesības nav mūsos. Ja mēs atzīstamies savos grēkos, viņš ir uzticīgs un taisns un piedos mūsu grēkus.” Šie iedvesmotie vārdi, kas rakstīti pašā Baznīcas rītausmā, labāk nekā jebkurš cits cilvēka izteiciens ievada grēka tēmu, kas ir cieši saistīta ar izlīgšanas tēmu. Šie vārdi parāda jautājumu par grēku tā cilvēciskajā dimensijā: grēks kā patiesības par cilvēku neatņemama sastāvdaļa. Bet tie uzreiz saista cilvēcisko dimensiju ar tās dievišķo dimensiju, kur grēkam pretojas dievišķās mīlestības patiesība, kas ir taisnīga, dāsna un uzticīga un kas galvenokārt atklājas piedošanā un pestīšanā. Tādējādi svētais Jānis arī raksta nedaudz tālāk, ka “lai ko mums (mūsu sirdsapziņa) celtu, Dievs ir lielāks par mūsu sirdsapziņu”.

Atzīt savu grēku, patiesi – vēl dziļāk iedziļinoties savas personības apsvērumos – atpazīt būt grēciniekam, spējīgam grēkot un sliecam izdarīt grēku, ir būtisks pirmais solis, lai atgrieztos pie Dieva. Piemēram, tā ir Dāvida pieredze, kurš, “darījis to, kas ir ļauns Tā Kunga acīs” un pravietis Nātans viņam norājis, izsaucas: “Jo es zinu savus pārkāpumus, un mans grēks vienmēr ir manā priekšā. Pret tevi, tikai tevi, es esmu grēkojis un darījis to, kas ir ļauns tavās acīs. Līdzīgi pats Jēzus liek pazudušā dēla lūpām un sirdī šādus nozīmīgus vārdus: ”Tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un tavā priekšā.”

Būtībā samierināšanās ar Dievu paredz un ietver apzinātu un apņēmīgu atraušanos no grēka, kurā cilvēks ir kritis. Tādējādi tas paredz un ietver grēku nožēlošanu šī jēdziena vispilnīgākajā nozīmē: grēku nožēlošana, šīs grēku nožēlas parādīšana, patiesas nožēlas attieksmes pieņemšana – tāda ir tā cilvēka attieksme, kas sāk atgriešanās ceļu pie Tēva. Šis ir vispārējs likums, un tas ir jāievēro katram indivīdam savā konkrētajā situācijā. Jo ar grēku un atgriešanos nav iespējams runāt tikai abstraktā veidā.

Konkrētajos grēcīgās cilvēces apstākļos, kuros nevar notikt atgriešanās bez sava grēka atzīšanas, Baznīcas izlīgšanas kalpošana iejaucas katrā atsevišķā gadījumā ar precīzu grēku nožēlas mērķi. Tas nozīmē, ka Baznīcas kalpošana iejaucas, lai vestu cilvēku pie “pats izzināšanas” – pēc svētās Sjēnas Katrīnas vārdiem – pie ļaunuma noraidīšanas, draudzības ar Dievu atjaunošanas, pie jauna. interjera pasūtīšana, uz jaunu ekleziālu pārveidi. Patiešām, pat ārpus Baznīcas un ticīgo kopienas robežām grēku nožēlošanas vēsts un kalpošana ir adresēta visiem vīriešiem un sievietēm, jo visiem ir nepieciešama atgriešanās un izlīgšana. — “Izlīgums un grēknožēla”, n. 13; vatican.va

- Marks Mallets ir grāmatas autors Tagad vārds, Pēdējā konfrontācija, un Countdown to the Kingdom līdzdibinātājs