Raksti - runājot ar visu drosmi

Un tagad, Kungs, ņem vērā viņu draudus un ļauj saviem kalpiem runāt ar visu drosmi jūsu vārdu, kad jūs izstiepat savu roku, lai dziedinātu, un zīmes un brīnumi tiek darīti caur jūsu svētā kalpa Jēzus vārdu. Viņiem lūdzot, vieta, kur viņi pulcējās, satricināja, un viņi visi bija piepildīti ar Svēto Garu un turpināja drosmīgi runāt Dieva vārdu. (Apustuļu darbi 4: 29—31; šodien Pirmā masu lasīšana, 12. gada 2021. aprīlis)

Toreiz, kad es personīgi sludināju ļaudīm, es bieži lasīju šo pantu un pēc tam viņiem jautāju: "Tātad, kāds bija šis notikums?" Neizbēgami vairāki atbildētu: “Vasarsvētki!” Bet, kad es viņiem teicu, ka viņi ir nepareizi, istaba apklusa. Es paskaidrotu, ka Vasarsvētki faktiski bija divas nodaļas agrāk. Un tomēr, šeit mēs to lasām vēlreiz “Viņi visi bija piepildīti ar Svēto Garu”.

Lieta ir tāda. Kristība un apstiprināšana ir tikai sākums par Dieva Svētā Gara piepildīšanu ticīgā cilvēka dzīvē. Tas Kungs var mūs atkal un atkal piepildīt ar pārplūdi - ja mēs aicinām Viņu to darīt. Patiesībā, ja mēs esam “zemes trauki”, kā teica Svētais Pāvils,^[1]2 Cor 4: 7 tad mēs esam caurs traukus, kuriem vajadzīga Dieva žēlastība atkal un atkal. Tāpēc Jēzus skaidri paziņoja:

Es esmu vīnogulājs, jūs - zari. Kas paliek manī un es viņā, tas nesīs daudz augļu, jo bez manis jūs neko nevarat izdarīt. (Džons 15: 5)

Kas man tic, kā saka Svētie Raksti: "No Viņa iekšienes plūdīs dzīvā ūdens upes." Viņš to teica, atsaucoties uz Garu, kuru tiem, kas ticēja Viņam, vajadzēja saņemt. (John 7: 38-39)

Bet tiklīdz mēs atvienojamies no vīnogulāja, “Svētā Gara sulas” pārstāj plūst, un, ja mēs atstājam savu garīgo dzīvi bez uzraudzības, mēs riskējam kļūt par “mirušu” zaru. 

Ikviens, kurš nepaliek manī, tiks izmests kā zars un nokalst; cilvēki tos savāks un iemetīs ugunī, un viņi tiks sadedzināti. (Džons 15: 6)

Jūsu darbs IR Klientu apkalpošana Katoļu baznīca māca:

Lūgšana ir jaunās sirds dzīve. Tam vajadzētu mūs katru brīdi atdzīvināt. Bet mēs mēdzam aizmirst to, kurš ir mūsu dzīve un viss. Tāpēc garīgās dzīves tēvi XNUMX. Mozus grāmatā uzstāj, ka lūgšana ir Dieva atcere, ko bieži pamodina sirds atmiņa: “Mums ir jāatceras Dievs biežāk, nekā mēs velkam elpu”. Bet mēs nevaram lūgt “vienmēr”, ja nelūdzam noteiktā laikā, apzināti to vēloties. Tie ir kristiešu lūgšanu īpašie laiki gan intensitātes, gan ilguma ziņā. —N. 2697

Tātad, ja mums nav lūgšanu dzīves, kristībā dotā “jaunā sirds” sāk mirt. Tātad, kaut arī mēs varam likties veiksmīgi pasaulei attiecībā uz fizisko dzīvi, karjeru, statusu, bagātību utt., Mūsu garīgā dzīve mirst daudzos smalkos, bet izšķirošos veidos ... un tāpēc arī tas ir Svētā Gara pārdabiskais auglis : “Gara auglis ir mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, dāsnums, uzticība, maigums, savaldība.” (Gal 5:22.) Neļaujiet sevi apmānīt! Tas beigsies ar neuzmanīgas un nepārvērstas dvēseles avāriju, pat ja viņi tiek kristīti.

Nekļūdieties: Dievs nav izsmiets, jo cilvēks pļaus tikai to, ko viņš sēj, jo tas, kurš sēj par savu miesu, pļaus miesas samaitātību, bet tas, kurš sēj par garu, no gara pļaus mūžīgo dzīvi. (Gal 6: 7-8)

Es gribētu pievienot varbūt vēl vienu augli: drosme. No vienas dienas uz nākamo Vasarsvētki izmainīja apustuļus no cilvēkiem, kuri gāza bumbas, uz spēcīgiem mocekļiem. Vienu stundu pēc kārtas viņi no svārstīgajiem mācekļiem devās uz drosmīgiem lieciniekiem, kuri runāja svēto Jēzus Vārdu, riskējot zaudēt dzīvību.^[2]sal. Drosme vētrā

Ja kādreiz bija laiks, kad mums atkal vajadzēja ieiet Augšējā telpā, tas ir tagad. Ja kādreiz bija laiks lūgt To Kungu “ņemt vērā viņu draudus”, lai aizvērtu mūsu draudzes, apklusinātu mūsu slavēšanu, pieķēdētu durvis un aizbarikādētu mūsu sienas, tas ir tagad. Ja kādreiz bija laiks apgalvot, ka Dievs ļauj mums drosmīgi pateikt patiesību pasaulei, kas peld melos un maldos, tas ir tagad. Ja kādreiz bija nepieciešams, lai Tas Kungs izstieptu savu roku zīmēs un brīnumos paaudzei, kas pielūdz zinātne un iemesls vienatnē, tas ir tagad. Ja kādreiz vajadzēja Svētajam Garam nolaisties pār ticīgajiem, lai satricinātu mūs no pašapmierinātības, bailēm un pasaulīguma, tad pavisam noteikti tas notiek tagad. 

Un tieši tāpēc Dievmāte ir nosūtīta šai paaudzei: atkal viņus savākt savas Bezvainīgās Sirds Augšējā istabā un veidot viņus tādā pašā pakļautībā Dievišķajai gribai, kāda viņai bija, lai Svētais Gars varētu nākt pār mums un ar Viņa spēku aizēno arī mūs.^[3]Lūkas 1: 35 

—Marks Mallets

... tik lielas ir pašreizējā laikmeta vajadzības un briesmas,
tik plašs cilvēces horizonts, uz kuru vērsts
pasaules līdzāspastāvēšana un bezspēcīga, lai to sasniegtu,
ka tam nav pestīšanas, izņemot a
jauna Dieva dāvanas izliešana.
Ļaujiet Viņam nākt, Radošajam Garam,
atjaunot zemes seju!
—Pāvests Pāvils VI, Gaudete Domino, Maijā 9th, 1975
www.vatican.va

Svētais Gars, atrodot savu dārgo dzīvesbiedru atkal klāt dvēselēs,
nonāks tajos ar lielu spēku.
Viņš tos piepildīs ar savām dāvanām, īpaši ar gudrību,
ar kuru viņi radīs žēlastības brīnumus ...
Ka Marijas vecums, kad daudzas dvēseles, izvēlējusies Marija
un to viņai devis visaugstākais Dievs,
pilnībā paslēpsies viņas dvēseles dziļumos,
kļūstot par dzīvām viņas kopijām, mīlot un slavējot Jēzu.  
—St. Luiss de Monforts, Patiesa uzticība Vissvētākajai Jaunavai, 217. lpp 

Esiet atvērts Kristum, sveiciniet Garu,
lai katrā kopienā notiktu jauns Vasarsvētks! 
No jūsu vidus radīsies jauna, priecīga cilvēce;
jūs atkal pieredzēsiet Tā Kunga glābjošo spēku. 
—POPĒJS JĀNS PAULS II, „Uzruna Latīņamerikas bīskapiem”, 
L'Osservatore Romano (izdevums angļu valodā),
21. gada 1992. oktobris, 10. lpp., 30. lpp.