Dievs nav tas, ko tu domā

by

Marks Mallets

Daudzus gadus jaunībā es cīnījos ar skrupulozitāti. Kādu iemeslu dēļ es šaubījos, ka Dievs mani mīl — ja vien es nebūtu ideāls. Grēksūdze kļuva mazāk par atgriešanās brīdi, bet gan par veidu, kā padarīt sevi pieņemamāku Debesu Tēvam. Man bija ļoti, ļoti grūti pieņemt domu, ka Viņš varētu mani mīlēt tādu, kāda es esmu. Raksti, piemēram, “Esiet pilnīgs, kā jūsu debesu Tēvs ir pilnīgs”,^[1]Matt 5: 48 vai "Esi svēts, jo es esmu svēts"^[2]1 mājdzīvnieks 1: 16 kalpoja tikai tam, lai es justos vēl sliktāk. Es neesmu ideāls. Es neesmu svēts. Tāpēc man jābūt Dievam nepatīkamam. 

Gluži pretēji, tas, kas patiesībā nepatīk Dievam, ir neuzticēšanās Viņa labestībai. Svētais Pāvils rakstīja:

Bez ticības nav iespējams viņam patikt, jo ikvienam, kas tuvojas Dievam, ir jātic, ka Viņš eksistē un ka Viņš atalgo tos, kas viņu meklē. (Ebreju valoda 11: 6)

Jēzus sacīja svētajai Faustinai:

Žēlastības liesmas mani dedzina - klaigāšana, kas jātērē; Es gribu turpināt tās izliet pār dvēselēm; dvēseles vienkārši nevēlas ticēt Manam labestībai.  —Jēzus Sv. Faustinai, Dievišķā žēlsirdība manā dvēselē, Dienasgrāmata, n. 177. gads

Ticība nav intelektuāls vingrinājums, ar kuru cilvēks vienkārši atzīst Dieva esamību. Pat velns tic Dievam, kurš diez vai ir apmierināts ar sātanu. Drīzāk ticība ir bērniem līdzīga uzticēšanās un pakļaušanās Dieva labestībai un Viņa pestīšanas plānam. Šo ticību vairo un paplašina vienkārši mīlestība... tā, kā dēls vai meita mīlētu savu tēti. Un tādēļ, ja mūsu ticība Dievam ir nepilnīga, to tomēr nes mūsu vēlme, tas ir, mūsu centieni mīlēt Dievu pretī. 

…mīlestība sedz daudzus grēkus. (1. mājdzīvnieks 4: 8)

Bet kā ar grēku? Vai Dievs neienīst grēku? Jā, absolūti un bez atrunām. Bet tas nenozīmē, ka Viņš ienīst grēcinieku. Drīzāk Dievam riebjas grēks tieši tāpēc, ka tas izkropļo Viņa radību. Grēks izkropļo Dieva tēlu, kurā mēs esam radīti, un cilvēcei nozīmē postu, skumjas un izmisumu. Man tas tev nav jāsaka. Mēs abi zinām grēka sekas mūsu dzīvē, lai zinātu, ka tā ir patiesība. Tāpēc Dievs dod mums savus baušļus, savus dievišķos likumus un prasības: cilvēka gars atrod atpūtu un mieru Viņa Dievišķajā Gribā un harmonijā ar to. Manuprāt, šie ir mani visu laiku mīļākie vārdi no svētā Jāņa Pāvila II:

Jēzus ir prasīgs, jo Viņš novēl mums patiesu laimi.  —POPĒJS JĀNS PAULS II, Pasaules Jauniešu dienas vēstījums 2005. gadam, Vatikāns, 27. gada 2004. augusts, Zenit

Patiesībā ir labi upurēt, būt disciplinētam, noraidīt lietas, kas ir kaitīgas. Mēs jūtamies cienīgi, kad to darām, un tas ir tāpēc, ka mēs atbilstam tam, kādi esam patiesībā. Un Dievs nav radījis brīnišķīgās lietas, lai mēs tās nebaudītu. Vīnogulāju augļi, garšīgi ēdieni, laulības attiecības, dabas smaržas, ūdens tīrība, saulrieta audekls… tas viss ir Dieva veids, kā teikt, "Es radīju tevi šīm precēm." Tikai tad, kad mēs šīs lietas izmantojam ļaunprātīgi, tās kļūst par dvēseles indi. Pat pārāk daudz ūdens dzeršana var jūs nogalināt, vai pārāk ātra gaisa ieelpošana var izraisīt ģīboni. Tāpēc ir noderīgi zināt, ka jums nevajadzētu justies vainīgam par dzīves baudīšanu un radīšanas baudīšanu. Un tomēr, ja mūsu kritusī daba cīnās ar noteiktām lietām, tad dažreiz labāk ir atstāt šos labumus malā augstākam labumam – mieram un harmonijai palikt draudzībai ar Dievu. 

Un, runājot par draudzību ar Dievu, viena no dziedinošākajām vietām, ko esmu lasījis Katehismā (pants, kas ir dāvana skrupulozajiem), ir mācība par atlaišanas grēku. Vai esat kādreiz devies uz grēksūdzi, atnācis mājās un zaudē pacietību vai iekritāt vecā ieradumā gandrīz nedomājot? Sātans ir tieši tur (vai ne) un saka: “Ak, tagad tu vairs neesi tīrs, ne tīrs, ne svēts. Tu atkal esi to uzpūtis, grēcinieks…” Bet katehismā ir teikts, ka, lai gan vieglprātīgs grēks vājina žēlsirdību un dvēseles spēkus…

…nolaidīgs grēks nepārkāpj derību ar Dievu. Ar Dieva žēlastību tas ir cilvēciski labojams. "Mains grēks neliedz grēciniekam svētdarošu žēlastību, draudzību ar Dievu, mīlestību un līdz ar to arī mūžīgo laimi." Sākot no Katoļu baznīcas katehisms, n. 1863. lpp

Cik priecīgs es biju lasījis, ka Dievs joprojām ir mans draugs, lai gan es ēdu pārāk daudz šokolādes vai zaudēju spēku. Protams, Viņam ir skumji par mani, jo Viņš joprojām redz, ka esmu paverdzināts. 

Āmen, āmen, es jums saku: ikviens, kas grēko, ir grēka vergs. (Džons 8: 34)

Bet tad Jēzus ir nācis atbrīvot tieši vājos un grēcīgos:

Grēcinieks, kurš grēka dēļ izjūt sevī pilnīgu visa svētā, tīra un svinīga atņemšanu, grēcinieks, kurš viņa acīs ir pilnīgā tumsā, atdalīts no pestīšanas cerības, no dzīves gaismas un no svēto kopība ir pats draugs, kuru Jēzus uzaicināja vakariņās, kuru lūdza iznākt aiz dzīvžogu, kurš lūdza būt kāzu partneris un Dieva mantinieks ... Kas ir nabadzīgs, izsalcis, grēcīgs, kritis vai nezinošs ir Kristus viesis. - nabaga Mateja, Mīlestības kopība, p.93

Pats Jēzus saka tādam:

Ak, tumsā pārņemta dvēsele, nevajag izmisumā. Viss vēl nav zaudēts. Nāciet un uzticieties savam Dievam, kas ir mīlestība un žēlsirdība ... Neviena dvēsele nebaidās tuvoties Man, kaut arī tās grēki ir tik sarkani ... Es nevaru sodīt pat vislielāko grēcinieku, ja viņš vēršas pie Manas līdzjūtības, bet gan gluži pretēji, es viņu attaisnoju savā neaptveramajā un neaptveramajā žēlastībā. —Jēzus Sv. Faustinai, Dievišķā žēlsirdība manā dvēselē, Dienasgrāmata, n. 1486, 699, 1146

Nobeigumā tiem no jums, kuriem patiešām ir grūti iedomāties, ka Jēzus varētu mīlēt kādu tādu, kā jūs, apakšā ir dziesma, kuru es uzrakstīju īpaši jums. Bet vispirms, pēc paša Jēzus vārdiem, šādi Viņš skatās uz šo nabadzīgo, kritušo cilvēci — pat tagad...

Es nevēlos sodīt sāpošo cilvēci, bet es vēlos to dziedināt, piespiežot to Manai Žēlsirdīgajai sirdij. Es izmantoju sodu, kad viņi paši mani piespiež to darīt; Mana roka nevēlas satvert taisnīguma zobenu. Pirms Tieslietu dienas es sūtu Žēlsirdības dienu.  —Jēzus Sv. Faustinai, Dievišķā žēlsirdība manā dvēselē, Dienasgrāmata, n. 1588. gads

Man ir skumji, kad viņi domā, ka esmu bargs un ka es vairāk izmantoju taisnīgumu, nevis žēlsirdību. Viņi ir ar Mani tā, it kā Es viņus satriektu katrā lietā. Ak, cik apkaunoti es jūtos no šiem! Patiesībā tas liek viņiem palikt pienācīgā attālumā no Manis, un tas, kurš ir tālu, nevar uztvert visu Manas Mīlestības saplūšanu. Un, lai gan viņi ir tie, kas Mani nemīl, viņi domā, ka Es esmu bargs un gandrīz būtne, kas pārņem bailes; savukārt, tikai ieskatoties Manā dzīvē, viņi var pamanīt tikai vienu Taisnīguma aktu – kad, lai aizstāvētu Sava Tēva namu, es paņēmu virves un sagriezu tās pa labi un pa kreisi, lai padzīt profanatorus. Viss pārējais bija tikai Žēlsirdība: Žēlsirdība Mana ieņemšana, Mana dzimšana, Mani vārdi, Mani darbi, Mani soļi, Asinis, ko izlēju, Manas sāpes — viss Manī bija Žēlsirdīga Mīlestība. Tomēr viņi baidās no Manis, kamēr viņiem vajadzētu baidīties no sevis vairāk nekā no Manis. —Jēzus Dieva kalpei Luisai Pikaretai, 9. gada 1922. jūnijs; Tilpums 14